Ieskats divās 2019. gada nacionālā kinofestivāla “Lielais Kristaps” pamatkategorijās – “Labākā pilnmetrāžas spēlfilma” un “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma” – sniedz zināmu priekšstatu ja ne par globālām tendencēm, tad vismaz par Latvijas kinematogrāfa attīstības vektoru iezīmēm.
Inscenēto filmu segmentā skaidri jaušami centieni apgūt žanru un apakšžanru virzienus. Vērojama tendence uz izteiktu meinstrīmu, kas runā ar skatītāju viņam saprotamā valodā, tomēr neiet ar to saistīto spekulāciju pavadā, un radikālu, ārthausam raksturīgu eksperimentu minimizācija.
Vispilnīgāk šādas iezīmes parādās Gata Šmita lentē “1906”. Revolucionāru grupas, kurā notiek terors, laupīšana, aģitācija un nodevība, iznīcināšanas vēsture ir reducēta (vai vismaz mēģināts to darīt) uz tās vadītāja personīgajām metamorfozēm. Filmas galvenā vērtība – sižets aranžēts ar tādiem kinematogrāfiskiem līdzekļiem, kuri veido vienotu veselumu, neļaujot nodalīt nekādas formālas vai idejiskas vērtības.
Režisors Andris Gauja savā filmā “Nekas mūs neapturēs” izstrādā interesantu paņēmienu, kas palīdz tuvoties vēstījuma būtībai. No vienas puses, viņš rada gandrīz sterilu, ļoti estētisku telpu – gan dzirnavās iekārtotās skaņu ierakstu studijas un līdzās esošās dizainiskās mājas interjeros, gan jaukajās Latvijas lauku vasaras ainavās. No otras – noplicinātība, retinājums, fona kairinājumu neesamības radīts pārsātinājums rosina suģestējošu atsvešinātības sajūtu. Tāpēc visas iespējamās personāžu tuvības izpausmes norāda uz komunikācijas pārrāvumiem, kas izklausās diezgan laikmetīgi.
Jura Kursieša sociālā drāma “Oļegs” pārsteidz labā nozīmē – gana banālās Latvijas gestartbaitera nedienas Beļģijā balsta tik spēcīgs dramaturģijas skelets, ka, neraugoties uz visnotaļ vienkāršo attēlu (tas nenovērš uzmanību no notikumu attīstības), pilnībā iegrimsti notiekošajā un nešauboties tici ekrāna realitātei. Pat stilistiski atšķirīgais metafiziskais refrēns ar gremdēšanos zemledus bezdibenī un atsauci uz upurjēru organiski iekļaujas apskaužama pārliecināšanas spēka laukā.
Kā jau nereti notiek, “kameras otrā pusē” stājusies aktīvi rakstošā, tai skaitā arī kinokritikas jomā, Alise Zariņa. Viņas pilnmetrāžas debijas filma “Blakus” pēta jaunu cilvēku attiecību dzimšanu un attīstību. Taču šeit nav tīša psiholoģiska smaguma. Zariņa prasmīgi ieauž filmā humoristiskus gegus, ar vieglumu pielieto road movie elementus un ievij laika cilpas. Taču pats vēstījums ar filmai raksturīgo nesatricināmo loģiku balstās uz jēgpilnu asi – vasaras saulgriežu svētkiem Līgo, kas piešķir filmai piedzīvojumu garšu ar slēptiem eksistenciāliem secinājumiem.
Jāņa Ābeles “Jelgava ‘94” ir stāsts par pusaudzi, kurš dara visu, kas darāms 14 gadu vecumā, – iemīlas, tusē apšaubāmās kompānijās, klausās Kurtu Kobeinu, iet uz rokkoncertiem, runā pretī skolotājiem, bēg no mājām, lec no trešā stāva, sapņo par savu “metāla” grupu… “Jelgava ’94” ir arī nostalģija pēc konkrētas vietas un konkrēta laika. Tāpēc vēstījumā – kā apcerīga pagātnes ēna – ievīts atmiņu subjekts, nu jau par divdesmit gadiem vecākais varonis. Nav svarīgi, ka rokgrupa tā arī paliek sapnis, pārējie notikumi nav traucējuši cienīgi iestāties Franču licejā - stāstnieka klātbūtne kadrā atklājamajai notikumu virtualitātei piešķir nepieciešamo atsvešinājuma devu. Rezultātā iegūta meditācija par brīvību vai vismaz par notvertu mirkli pašas tīrākās tiekšanās pēc tās.
Nominētajās spēlfilmās nav pārāk viegli atrast spilgtus mākslinieciskus sasniegumus, taču tajās neapšaubāmi vērojami daži stabili panākumi, kas ne tikai dod cerību, bet arī tuvojas zināmam līmenim. Daudzkārt interesantāka un daudzveidīgāka ir pilnmetrāžas dokumentālo filmu kategorijas kopaina. To arī var uzskatīt par pozitīvu iezīmi nacionālajā kontekstā. Pasaules kinematogrāfa galvenā tendence taču jau daudzu gadu garumā skaidri apliecina, ka pats aktuālākais ne tikai sociālajā un politiskajā plānā, bet arī mākslinieciskajā nozīmē notiek tieši ārpus spēlfilmu žanra.
Nopietnu darbu paveikuši Jāks Kilmi un Gints Grūbe, lai pārliecinoši atklātu stāstu par dubultaģentu – pārbēdzēju Imantu Lešinski – un viņa meitu Ievu. Dramatisma piesātinātajā un ar autoru patieso interesi pret personāžu likteņiem iezīmīgajā kinolentē “Spiegs, kurš mans tēvs” ļoti smalki izmantoti daudzveidīgi dokumentālā kino vēstījuma līdzekļi, un tā estētiskās kvalitātes ir īpaši jāizceļ. Līdztekus arhīva fotogrāfiju, videomateriāla un reportāžai līdzīgajām epizodēm ar Ievu iekļaušanai filmā lietots arī, manuprāt, gana riskants paņēmiens – atsevišķu notikumu rekonstrukcija. Toties režisori raisa refleksiju par pašu rekonstrukciju – rāda, kā grimē aktrisi, kas tēlo Ievu jaunībā, kāda filmēšanas paviljonā izskatās viņas Amerikas istaba… Iedzīvinātās pagātnes kadri iziet caur delikātas pieejas prizmu – lielākoties tie skatāmi apturētā attēlā, kas līdz ar visu uzskaitīto rada neparasti spēcīgu iespaidu, kurā estētiskās koordinātas visprecīzāk veido ētisku vibrāciju diagrammu.
Vitālijam Manskim ierastā manierē veidota filma “Putina liecinieki” – trūkst jebkādu formālu smalkumu, kas liktu runāt par to, kādā veidā realizējas saturiskais slānis, nav arī mēģinājuma apzināti strukturēt dokumentālajā kino gandrīz neizbēgamās, tam tik nozīmīgās vizuālo faktūru atšķirības, kas rodas, tiecoties pēc ticamības. Cik ļoti neveiklību, vērojot režisora “ģimenes” kadrus, un acīmredzamo montāžas un aizkadra komentāru manipulatīvo raksturu kompensē filmētā materiāla autentiskās unikalitātes spēks, cik ļoti autentiskums pakļaujas autora gribai? Šis jautājums man paliek vismaz atklāts. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka kinodarbs nav pelnījis pašu lielāko uzmanību.
…Baznīca, aptieka, kapsēta, tirdziņš zem klajām debesīm, kur atrodams medus un gaļa, puķes un blūzes, un kas tik vēl ne… “Viss, ko vajag dzīvei,” saka viens no Brigitas Eglītes filmas “Sestā diena” personāžiem. Nepretenciozas provinces dzīves ainas, kur viss iet savu gaitu, strukturētas ar darbības gredzenveida attīstību, varoņu iezīmēšanu un vizuālajiem akcentiem – kā sastrādātu roku tuvplānu. Atsvešinātības un jūtīga apcerīguma pilna sadzīves sīkumu fiksācija atklāj pieklusinātu, bet paliekošu filozofisku zemtekstu.
Kaspara Gobas “Inga dzird” ir mēģinājums ar gana nesaudzīgu, ja ne šokējošu materiālu atspoguļot sāpīgas tēmas. Faktoloģiskais pamats it kā atbilst autora nodomam – 16 gadus vecā Inga nedzirdīgo ģimenē vienīgā ir apveltīta ar dzirdi, dzīvo tālā Latvijas malienē, viņai ir sarežģīts raksturs un netradicionāla seksuālā orientācija. Taču, skatoties filmu, rodas sajūta, ka režisoram bijis svarīgi vismaz kaut kā iemūžināt tos Ingas dzīves notikumus, kuri iederas scenārijā; visi pārējie radošie komponenti atvirzīti tālākā plānā. Iznākumā, kā jau mēdz gadīties, formas sadrumstalotība neļauj tematiskajai neviennozīmībai ielauzties dzīvās emocionālās ietekmes laukā.
Dokumentālā, zināmā mērā arī eksperimentālā Lailas Pakalniņas filma “Karote” ir perfekcionisma triumfs. Piecās valstīs ar ideāli saskaņotiem statiskiem plāniem (vairākums kompozīcijas un gaismas risinājumos tuvojas etalonam, kaut arī režisore nav inscenējusi kadrus, tikai tvērusi tos redzamā kontinuitātē) filmētā naftas transformācija plastikāta karotē veido diezgan iluzoru sižetu. Acīmredzot tas tikai piesedz tīrās mākslas realizāciju augstākajā pakāpē – tādas, kura vienmēr paplašina konvencionalitātes robežas, vizuālas kultūras gadījumā bagātina kinovalodu un reizē arī dod skatītājam iespēju gūt patiesu baudījumu, kurā savu šķietamību atklāj ētiskā un estētiskā pretstats.
Ja “Lielo Kristapu” uzskata par mūsu kino “šeit un tagad” stāvokļa indikatoru, var ar pārliecību runāt par spēcīgu inerci, ko radījis pacēlums, kas sākās pirms vairākiem gadiem un daudzējādā ziņā bija saistīts ar Latvijas Republikas simtgades programmas realizāciju. Gribas cerēt, ka šī inerce neizsīks, bet pāries jaunā kvalitātē.
Dmitrijs Rancevs, kinoteorētiķis
Facebook
@lielaiskristaps
