Šogad nacionālo kino balvu „Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinomākslā saņēma filmu māksliniece Ieva Romanova.
Nacionālā Kino centra portāls filmas.lv sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvu godina viņas mūža darbu ar visā Latvijā bez maksas pieejamu filmu kolekciju – no 7. februāra tiešsaistē skatāmas 13 spēlfilmas.
Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps norises laikā portālā filmas.lv jau bija skatāmas sešas Ievas Romanovas spēlfilmas, tagad kolekcija papildināta līdz 13 filmām un vēl plašāk demonstrē kinomākslinieces talanta daudzveidību un darbu pie Latvijas kinovēsturē nozīmīgām filmām. Ieva Romanova darbu Rīgas kinostudijā sāka 1978. gadā, pirmā filma, kuras titros viņa parādās kā māksliniece inscenētāja, ir režisora Vara Braslas spēlfilma Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku (1980) – arī mūsdienās aktuāls stāsts par sievietes vientulību un izvēli (galvenajā lomā Akvelīna Līvmane). Kinodarbs saņēma Lielo Kristapu kā gada labākā spēlfilma, un šāda novērtējuma pamatā ir arī filmas mākslinieka ieguldījums.
Ievas Romanovas trešā filma Tereona galva (1982) arī tapa kopā ar režisoru Vari Braslu; šajā filmā māksliniece pirmoreiz satiekas kopīgā darbā ar izcilo operatoru Dāvi Sīmani (senioru), ar kuru turpmākajos gados strādājusi pavisam astoņās filmās. Nākamais mākslinieces darbs, režisora Rolanda Kalniņa spēlfilma Akmeņainais ceļš (1983), apliecina prasmi orientēties vēsturiskā laikmetā un radīt uz ekrāna ticamu 30. gadu Latvijas sajūtu gan vienkāršos strādnieku mitekļos, gan augstāko aprindu interjeros.
Spilgta 80. gadu parādība ir režisora Arvīda Krieva kriminālintriga Aveņu vīns (1984), kur atbilstošas noskaņas radīšanā milzīga nozīme ir mākslinieces Ievas Romanovas izveidotajai videi, radošās komandas atrastajām un iekārtotajām filmēšanas vietām. Intensīvo kinoražošanas procesu šajā desmitgadē apliecina arī režisores Lūcijas Ločmeles ģimenes filma Saulessvece (1986), kuras vizuālajā risinājumā māksliniece Ieva Romanova eksperimentējusi ar rūtainiem un svītrainiem motīviem, un režisora Andra Rozenberga Svītas cilvēks (1987) – spožs aktrises Vijas Artmanes aktierdarbs, kuram fonu veido mākslinieces interpretācijas par padomju iestādes un cilvēku attiecību viegli absurdajām noskaņām.
Pirmo Lielo Kristapu Ieva Romanova saņēma par mākslinieka darbu režisora Aivara Freimaņa divsēriju spēlfilmā Dzīvīte (1989) – neparasti veidotā mākslas darbā, kas pārsteidz ar profesionāli izaicinošiem paņēmieniem, tēlojot latviešu tautas nacionālās pašapziņas atmodu Krišjāņa Barona dzīves gados un arī filmas uzņemšanas laikā.
Nākamās trīs filmas katra citādi atspoguļo ārkārtīgi sarežģīto kinoražošanas situāciju atjaunotās Latvijas sākumposmā, 90. gados, kad finansējuma trūkums un tradicionālā ražošanas modeļa sabrukums smagi ietekmēja arī kinomākslinieka darbu, bet Ieva Romanova vairākus gadus bija praktiski vienīgā aktīvi strādājošā kinomāksliniece Latvijā. Prasmi nepazaudēt radošu pieeju jebkurā situācijā demonstrē pilnīgos bezbudžeta apstākļos veidotā videofilma Pūķa ola (1996, režisors Tālivaldis Margēvičs), savukārt īsu un tematiski vienotu noveļu apkopojums Dzīve Nr. 2 jeb Komēta Latavio (1997) ir ļoti interesanta parādība Latvijas kinovēsturē – visas 10 noveles ir Latvijas Kultūras akadēmijas pirmā kinorežijas kursa studentu diplomdarbs meistara Anša Epnera vadībā, un visu šo īsfilmu autori šobrīd ir Latvijas filmu nozarē būtiskas figūras.
Īpaši spilgts 90. gadu Latvijas portretējums ir Jāņa Streiča spēlfilma Likteņdzirnas (1997) – uz „mežonīgā kapitālisma” fona risināta melodrāma ar sulīgas komēdijas elementiem, viena no joprojām populārākajām „jauno laiku” Latvijas spēlfilmām un arī iespaidīgs kinomākslinieka darba vēriena apliecinājums.
Jaunais 21. gadsimts māksliniecei Ievai Romanovai sākās ar nelielu un poētisku režisores Ināras Kolmanes īsfilmu Sarmītes (2001), kura tomēr arī izpelnījās Lielā Kristapa balvu, savukārt režisora Arvīda Krieva gleznaini mistisko un mazliet šaušalīgo spēlfilmu Man patīk, ka meitene skumst (2004) māksliniece Ieva Romanova uzskata par pietiekami nenovērtētu, bet ļoti interesantu parādību; Latvijas kinovēsturē tā paliek arī kā mūziķa Mārtiņa Freimaņa pārliecinoša debija uz kinoekrāna.
Nozīmīgs pieturpunkts Ievas Romanovas radošajā biogrāfijā ir arī trešā filma, kuru viņa veidojusi kopā ar režisoru Arvīdu Krievu, – divos gadsimtos paralēli risināts stāsts Dancis pa trim (2011), kur māksliniecei jāuzbūvē gan Otrā pasaules kara vide dažādās situācijās, gan mūsdienu atskaņas no sarežģītā laikmeta.
Portāla filmas.lv kolekciju hronoloģiski noslēdz režisora Dāvja Sīmaņa filma Escaping Riga (2014), mākslinieciski ļoti sarežģīts, inscenējumu un arhīva materiālu imitācijas piesātināts stāsts par divām vēsturiskām personībām, kas dzimušas Rīgā, – filozofu Jesaju Berlinu un kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu (filmas telpu veidojušas divas mākslinieces – Ieva Romanova un Kristīne Plūksna, viņu darbs novērtēts ar Lielā Kristapa balvu).
Ievas Romanovas filmu kolekcija portālā filmas.lv skatāma no 7. februāra, tādējādi papildinot pastāvīgi pieejamo Latvijas kinovēstures krājumu. Paldies par atsaucību un sadarbību Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva vadītājai Dacei Bušantei; filmu kolekciju veidošanu atbalsta arī Kultūras informācijas sistēmu centrs (KISC), kas nodrošina portāla tehnisko darbību. Portālu filmas.lv, kas vienlaikus ir arī plaša filmu nozares datu bāze, veido un uztur Nacionālais Kino centrs.
Foto: Gints Ivuškāns
Facebook
@lielaiskristaps
