Vai varam runāt par Latvijas kino jauno vilni? Kino zinātnieces Elīnas Reiteres komentārs

Pēdējos gados vērtējot vairāku Latvijā veidoto filmu gūto atzinību starptautiskos A klases festivālos, aizvien biežāk ir dzirdamas tādas frāzes kā “jaunais vilnis” un “Latvijas kino renesance”. Savu redzējumu par šodienas Latvijas kino, atklāj kino zinātniece un portāla “Kino Raksti” līdzredaktore - Elīna Reitere

Laimīgā kārtā, Latvijas kino jaunais vilnis nemaz nav bijis. Bija vien īsā laika periodā pāris līdzīgas filmas, ko veidojuši režisori vienaudži – Jura Kursieša Modris (2014), Andra Gaujas Izlaiduma gads (2014) un Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu (2013). Naratīvs par jaunajiem viļņiem ir populārs, jo arī historiogrāfs mīl veiksmes stāstus par notikumiem, kas rodas it kā no nekā un ļauj sistematizēt kino procesa parādības. Taču uzstādījums par jaunajiem viļņiem, pirmkārt, parasti ignorē stāstu par pozitīvām izmaiņām kino nozares finansējumā, kas šādiem viļņiem vispār atļauj realizēties (kā tas bija 50. gados gan Francijā, gan Vācijā). Otrkārt, tad nākas ar vilšanos vēstīt par periodu pēc jaunā viļņa, jo salīdzinājumā šķiet, ka nekas ievērojams pēc tam vairs nenotiek.

Un tāpēc ir labāk, ka manu kolēģu 2014. gadā uzsauktais Latvijas kino jaunais vilnis izplēnēja pats no sevis, vietu dodot regulāram filmu nozares finansējuma pieaugumam kopš 2015. gada un jo īpaši Simtgades filmu programmai, kas apliecināja, ka Latvijas kino var izveidot arī salīdzinoši lielu filmu apjomu cienījamā kvalitātē. Tas ir bijis visu iesaistīto institūciju - NKC, VKKF– nepārtraukts darbs gadu garumā. Taču, kad mēs, kinokritiķi, skatāmies uz katra atsevišķa gada rezultātiem, tad vienalga izceļami liekas tie stāsti, kas liek mums noticēt, ka veiksmi kino industrijā var gūt pat tad, ja šīs karjeras ne gluži atbilst industrijas tradicionālajām biogrāfijām un parastajām takām. Tā pagājušajā gadā izcēlām Kriminālās ekselences fondu, kas veidota bez valsts finansējuma piesaistes, bet šogad jāuzsver mazbudžeta pilnmetrāžas debija, kas sapulcināja 28 tūkstošus skatītāju un saņēma sešas Lielā Kristapa nominācijas, arī vissvarīgākajās kategorijās, – Alises Zariņas Blakus. Vai animācijas filma, ko jauns un mazzināms režisors trīsarpus gadus veidojis pilnīgā vienatnē un nu vāc balvas lielākajos pasaules festivālos – Ginta Zilbaloža Projām. Un debija dokumentālajā kino, kuras režisoru uzaudzinājusi Young Media Sharks treniņprogramma, nevis īsta kino skola (tajā viņš iestājies tikai šoruden) – Emīla Alpa Koris. Diriģents. Kamēr.

Kino historiogrāfu ieradumi, meklējot aizraujošus stāstus, kas izceļas uz garlaicīgā business as usual fona, nav iznīcināmi.