Katram draudzes loceklim, vai tas ir pensionārs, bērns vai ģimene, tiek atrasta personīga pieeja, katram ir kāds savs pienākums draudzes dzīvē, tādējādi padarot baznīcu ne tikai par reliģisku iestādi, bet arī par kultūras un sociālu centru, kur cilvēks var justies noderīgs, var tikt uzklausīts un saprasts. Šāda abpusēja priestera un draudzes simbioze ir radījusi unikālu mikropasauli, kurā valda ne tikai mīlestība pret Dievu, bet arī vienam pret otru.